Astoņdesmitajos gados bija daudz lietu (un daudzas no tām atgriežas), taču neatkarīgi no tā, kādas bija dominējošās tendences, visa desmitgade bija vērsta uz to, lai būtu pēc iespējas vairāk. Pirms minimālisma visi, kas atradās uz sarkanā paklāja, domāja vairāk, ir vairāk, un neviens to neuztvēra vairāk nekā Opra Vinfrija, kura ieradās 1986. gada Zelta globusu ceremonijā - viņa tika nominēta par Sofijas Džonsones lomu 1985. gadā Krāsa violeta - valkā kleitu, kurā bija gandrīz visi iespējamie rotājumi.
Krāsa violeta bija Vinfrija pirmā loma pilnmetrāžas filmā un vai tā bija iesācēja vai viņas augstākā veiksme talantu, viņa ieguva Zelta globusa nomināciju līdztekus Kinoakadēmijas balvas nominācijai par labāko atbalstu Aktrise. Lai gan viņa neņēma mājās nekādu aparatūru, kleita, kuru viņa izvēlējās Globus, dzīvo bēdīgi. Pilnīgi baltajā tērpā ietilpa izteiktie pleci ar grezno rotājumu, dolmaņa piedurknes ar bārkstīm skrienot lejā pa šuvēm, un piespraustās bārkstis gar apakšmalu, kas bija cieši līdz potītēm zem piliena viduklis. Tas bija daudz, bet tas bija tikpat 80. gadi, kā tas bija, it īpaši, kad viņa pievienoja atbilstošus apavus, puscaurspīdīgas baltas zeķbikses un baltu sajūgu. Pēdējam pieskārienam tomēr bija jābūt viņas nēsātajai zādzībai, kurai bija dzirkstoši sudraba akcenti, kas izskatījās pēc lapsas seju pāra.
Lai gan izskats neizturēja laika pārbaudi, pati Vinfrija ir pirmā, kas saka, ka viņa īsti nezināja, uz ko viņa dodas ar šo konkrēto ansambli.
"Kad es redzu vecas fotogrāfijas ar sevi, es tiešām nezinu kas Es domāju: "viņa teica. "Kādam vajadzēja mani apturēt!"
Vinfrijam izdevās kompensēt kļūdas un balvas. Pagājušajā gadā viņa aizveda mājās Zelta globusu Sesilu B. DeMille balvu, un 2011. gadā akadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā tika apbalvota ar Žana Hersholta humāno balvu. Viņa izvēlējās abos pasākumos nevilkt lapsu.