Drū Berimora augusta vāks

Drū Berimora visur nes līdzi savu leģendu. Bet tas ir tas, ko viņa nēsā ar žēlastību. Ņemot vērā viņas bēdīgi slaveno Holivudas bērnību, Berimora ar dažiem soļiem nepareizā virzienā varētu kļūt par vēl vienu brīdinājuma stāstu. Bet viņa to nedarīja, tā vietā pieaugot un izlēmīgi radot ne tikai savu darbu - pārejot no kameras priekšā uz aizmuguri -, bet arī savu pasauli. Tomēr Berimors nav izolēts, noņemts vai pārāk piesardzīgs. Ja jūs seko viņai Instagram, jūs atcerēsities jautros videoklipus, kuros viņa iziet no Ņujorkas metro un slavē pirmdienas, visas lietas. Slavenais Berimora optimisms paliek nemainīgs (viņas vārdam jau vajadzētu būt nosauktai margrietiņai), taču mūsdienās tas ir pamatots ar daudz bagātāku pragmatismu. 45 gadu vecumā, Berimora ir divu meitu Olīvas (7) un Frenkija (6) māte. Viņa vada sešus uzņēmumus: ziedu filmas, skaistums, mājas, brilles, bērni un mati. Lai gan viņai ir bezrūpīgs tēls, viņa ir pārliecināta un uz detaļām orientēta lēmumu pieņēmēja (fotografējusi) astoņi vāki ar viņu

LAURA BROUNA: Drew, es domāju, ka par tevi ir slikti, ka tu vienmēr esi bijis tu pats: ziņkārīgs, iejūtīgs un pozitīvs. Bet ko jums nozīmē “nikns”?

DREW BARRYMORE: Es īsti nezinu, ko nozīmē būt ļaunam - un man ar to viss ir kārtībā. Mēs dzīvojam laikmetā, kad cilvēki vēlas būt vairāk nekā viena lieta. Ja jūs pieliekat sevi un smagi strādājat, tad tas ir slikts. Man arī patīk redzēt vārdu “badass” priecīgā kontekstā, piemēram, uz šī vāka ar smaidu, miera zīmi un kreklu ar uzrakstu “Labas ziņas”. Tas liek man justies kā uz pareizā ceļa. Tur man ir šis citāts, ko man patīk, ka Nensija Juvonena - mana biznesa partnere 25 gadus un mana mūža mīlestība, kas nav manas meitas - man mācīja: “Nedrošība ir skaļa; pārliecība ir klusa. ”

DB: Tāpat nesaki tikai to, ka esi kaut kas - esi kaut kas. Esi klausītājs, esi kluss un dari savu. Kad taisījām Čārlija eņģeļi [2000], kaut kā sākās baumas, ka tas būs sūdi un slikti sūc. Nensija teica kaut ko tādu, ko es nekad neaizmirsīšu: "Ja mēs labi darīsim savu darbu, tad to arī darīsim." Jūs nevarat veicināt negatīvismu. Tāpēc man šķiet, ka tas, kas šobrīd notiek pasaulē, nejūtas negatīvs; tas liekas nokavēts. Cilvēkiem būs atšķirīgi viedokļi par to, kā rīkoties, un, pamatojoties uz vēsturi, nav nekā tāda, par ko visi pasaulē vienotos. Bet šķiet, ka šobrīd pastāv kolektīva apziņa - amerikāņu un globālā atmoda. Un es esmu students. Es mācīšos līdz laika beigām.

MĀRCIŅAS: Jūs patiešām esat neapzināts par to, kā jūs projicējat sevi sociālajos medijos. Tā vietā, lai pozētu attēlā, jūs atrodaties metro, sakot: "Paldies Dievam, ir pirmdiena".

DB: Jā! Pirmdienas ir bijušas tik trakas. Bet man tas nav zilās un briesmīgās garas nedēļas sākums vai šī mamuta lieta. Visu nedēļas nogali esmu pūžņojusi, strādājusi putās. Pirmdien visi atgriežas darbā. Dariet to, dēls!

DB: Jā. Sociālie mediji ikvienam dod platformu, bet, augot Holivudā, es ienīdu ziepju kastes. Tātad, pirmkārt, es domāju: "Es nevēlos šādā veidā sniegt ziņas un neesmu pārliecināts, ka vēlos daudz publicēt, Kad es biju jaunāks, nebija sociālo mediju, bet viss par mani bija ļoti atklāts. Tas bija lielisks treniņu laukums - tā ne vienmēr bija mana izvēle, bet vislabāk nebija par to spārdīties un kliegt. Es strādāju darbā, kur mana uzvedība bija godīga spēle virsrakstos, un man nekad nebija rūgtuma vai mikroshēmas uz pleca par to, kā gāja mana dzīve. Es pārvācos, kad man bija 14 gadi, un tad bija 20 gadu periods, kad es biju ļoti kluss. Es devos prom, sakārtoju savu dzīvi, rūpējos par sevi. Un man sanāca izbaudiet 90. gadus, kas bija ļoti jautri. Sviestmaizē bija jauks vidus, kas bija garšīgs un pilnīgi neizmantots. Jūs nezinājāt visu par visiem - nebija tam piemērotas tehnoloģijas. Tad jūs nokļūstat 2000. gados ar Y2K un viss kļūst botulisks. Kurš būtu domājis, ka kāds radīs kaut ko tādu, kas ir burtiski katra cilvēka rokā? Es domāju, tas nebija Džordža Orvela grāmatā [1984], bet tikpat labi varēja būt.

MĀRCIŅAS: Ir tik daudz jāpārvietojas. Bet pastāstiet man, kas jūsu dzīvē ir devis vislielāko lepnumu?

DB: Acīmredzot es visvairāk lepojos ar savām divām meitām. Nekas manā dzīves ceļojumā nebija tāds: "Tas notiks jūsu vietā." Un bērnu radīšana nebija tas, ko es gribēju kļūdīties. Tāpēc es ilgi gaidīju.

DB: Es lepojos, ka esmu nedaudz nerātns, mazliet nepilnīgs, mazliet nobijies, mazliet cilvēks. Es joprojām domāju, ka komēdija ir tāds pretlīdzeklis sliktām lietām dzīvē. Kad lietas ir tik svarīgas un lielas likmes, piemēram, šoreiz pasaulē, jūs domājat, kā atrast savu balsi. Es rakstu un runāju tā, it kā neviens nelasītu un neklausītos. Tas nenozīmē, ka man ir vienalga, ko cilvēki domā; Es esmu cilvēku laipni gaidīts paklājiņš. Kādu sarūgtināt ir pēdējā lieta uz zemes, ko es gribētu darīt, bet mums visiem vajadzētu būt jaukākiem pret sevi. Pazemība un perspektīva ir būtiska. Es saņēmu dažus interesantus piemērus, kas tieši nē darīt augšanu, bet man paveicās sekot cilvēkiem, kuri precīzi zināja, kas uz darīt. Tāpēc, lai gan es esmu samulsis, kad avarēju un sadedzinu vai pazaudēju ceļu, es vienmēr atgriezīšos.

DB: Es neskatos ziņas viņu priekšā, jo uztraucos par attēliem. Bet es arī neticu viņu audzināšanai jebkura veida burbulī. Mēs visi gājām Sieviešu gājienā. Es runāju ar brīnišķīgu pedagogu Britu Hovornu, un viņa teica, ja runājat ar saviem bērniem par Džordžu Floidu, runājiet par to, kā tas ir ietekmējis pasauli. Tas nav sakārtot lietas nereālā veidā, bet koncentrēties uz kaut kā iznākumu.

MĀRCIŅAS: Viņi ir jauni, bet vai jūs domājat, ka viņi izjūt šo globālo noskaņojumu? Vai viņi uzdod daudz jautājumu?

DB: Frenkijs jau bija beidzis skolu, kad tas notika, bet Olīvas skola vienmēr visu noliek uz galda, iepriekš nepasakot vecākiem. Tāpēc, cīnoties ar to, kā ar saviem bērniem par kaut ko runāt, viņi ieiet un saka: "Mums tikko visu pastāstīja." Viņi ir ļoti informēti, un mēs lasām daudz grāmatu un apspriežam to. Olīvas skolotājs teica: "Kad jūs sēžat pie pusdienu galda, jums par to vajadzētu runāt." Bet Esmu vientuļā mamma - mēs ēdam ap sīko virtuves saliņu, parasti skatāmies multfilmu un pļāpāšana. Es biju kā: "Ak dievs, kad tu apsēdies ģimenes vakariņās?" Es un Normens Rokvels. [smejas]

MĀRCIŅAS: 1958. gadā. Kad pasniedz kastroli! Tagad apspriedīsim jūsu jauno sarunu šovu, kurā ir segments ar nosaukumu "Drew's News". Tas ir tik lielisks vārds. Nekad nenovērtējiet par zemu atskaņas spēku.

DB: Izrādās, ka mana vārda vārdu spēles ar daudzām lietām. Mums ir "Drew Got Mail", jo man patīk gliemežu pasts. Mēs vēlamies piezvanīt Groupon un noskaidrot, vai viņi veiks “Drewpon”. Jūs varētu teikt “dharmonija”, nevis harmonija. Tas ir bezgalīgi! Esmu tāds ziņu un popkultūras narkomāns, bet dažreiz lietas tiek nodotas ļoti negatīvi. Ir veids, kā paskatīties uz dzīvi, kas ir apzināta un aktuāla, bet arī daudzveidīga.

DB: Pirms dažiem gadiem kāds man lūdza uztaisīt izrādi, bet tas neizdevās. Pagājušajā gadā tā atkal parādījās, un šī iespēja šķita pareiza. Man patiešām ir svarīga maiga televīzija-šovi ar dzīvību apstiprinošu pieeju, piemēram Kerola Bērneta vai Rodžersa kungs, kas ir rotaļīgi un optimistiski, bet tomēr ir cieņas un cieņas pilni.

DB: Mēs plānojam sākt ar jaunumiem. Es gribēju ienākt pa durvīm, jo ​​tas jutās ļoti Rodžera kunga apkaime. Mēs nolēmām atvērt durvis uz āru - tā ir [enerģija], ko vēlamies nodot.

MĀRCIŅAS: Acīmredzot mēs neesam pārliecināti, kad dzīve atgriezīsies normālā stāvoklī, ņemot vērā COVID-19, bet kāds ir ražošanas laika grafiks? Un kuru jūs vēlētos rādīt?

DB: Jā, tas tiek atgrūsts, un mēs veltām laiku, lai noskaidrotu A, B un C plānu. CBS ēkā ir divi kungi, kas strādā par apsargiem, un es ar viņiem visu laiku runāju. Es noteikti lūgšu viņus ierasties šovā. Stīvens Spīlbergs, jo viņš man ir tik svarīgs. Ja jūs domājat par nodzīvoto dzīvi, viņš pārspēj visu, kas ir Holivudā. Viņš ir ienācis pasaulē neticamas lietas un ir patiess pret sevi. Es arī labprāt parunātu ar Stīvenu Kingu. Viņa stāstiem ir pilnīgi atšķirīgi toņi, un es apbrīnoju cilvēkus, kuriem ir diapazons. Dženifera Anistone, jo, ak Dievs, es viņu mīlu! Un es arī gribētu, lai man būtu Brits Hovtorns un [Black Lives Matter līdzdibinātājs] Opāls [Tometi], kā arī pavāri un dizaineri, kā arī cilvēki, kas strādā ASV pasta dienestā. Man patīk stāsti par cilvēku interesēm, kas izceļ brīnišķīgas un smieklīgas lietas, ko cilvēki dara pasaulē. Tam visam nav jābūt "optimistiskam, pozitīvam!" Tikai lietas, kas darbojas pasaulē.

DB: Ir kāds slavens citāts [parasti tiek attiecināts uz Ābrahāmu Linkolnu], ko es bieži domāju par pārvēršanos neona zīmē vai tetovēšanu uz sevis: "Kad es daru labu, es jūtos labi. Kad es daru slikti, es jūtos slikti. Tā ir mana reliģija. "Es tam ļoti ticu.

DB: Es ēdu patiešām tīru un veselīgu, un vismaz četras dienas nedēļā nodarbojos ar pilates stundu. Man ir tik daudz jāstrādā, lai nebūtu autobusa izmērs. Un viss ir kārtībā. Tas ir tikai mans ceļojums. Tā ir mana karma. Es nezinu, varbūt es biju tieva un ļauna iepriekšējā dzīvē. Izņemot to, starp mācībām mājās un darbu sākumā es jutos ļoti satriekta - un es ienīstu sajūtu, ka esmu satriekta. Bija dīvaini būt mammai un skolotājai un apgādniecei un draudzenei. Kādu laiku jutos skumji, ka esmu viss, ko varu piedāvāt saviem bērniem. Tad es sapratu, ka man jāizkāpj no apakšas. Man ir tik daudz empātijas un pacietības pret visiem, izņemot sevi, tas ir slimi. [smejas]

DB: Šajos laikos jūs varat sākt justies slikti par sevi. Es sāku šaubīties par sevi un sita sevi. Tad es domāju: "Tas ir īslaicīgi." To es saku arī saviem bērniem. Tas nav normāli; tas ir jauns normāls. Tā ir mācīšanās līkne, un, cerams, tas viss notiek kāda iemesla dēļ. Laiks ir viss - un šis nav laiks pazust; ir laiks atrast.

Lai iegūtu vairāk šādu stāstu, skatiet augusta numuru Stilā, pieejams kioskos, vietnē Amazon un digitālā lejupielāde 17. jūlijs.