Man bija 23 gadi, kad pirmo reizi izlasīju par karu Bosnijā un Hercegovinā. Ziņu ziņojumos tika aprakstītas koncentrācijas nometnes, kurās sievietes tika izvarotas dienu no dienas mēnešiem ilgi. Es biju šausmās un gribēju kaut ko darīt, lai apturētu šādas zvērības. Problēma bija tā, ka man nebija resursu. Es dzīvoju Amerikā tikai trīs gadus pēc tam, kad emigrēju no Irākas, lai bēgtu no Sadama Huseina režīma. Mana ģimene bija palikusi aiz muguras. Mēs ar jauno vīru bijām studenti ar ļoti niecīgām finansēm. Tomēr es joprojām jutos spiests palīdzēt.
Kad es uzaugu Irākā, manā dzīvē dominēja bailes — bailes izteikt savas domas un apbēdināt valdību, Lielo brāli, kas mani jebkurā brīdī varēja vērot. Dzīvošana Amerikā nozīmēja, ka es pirmo reizi varēju brīvi rīkoties, runāt un darīt to, kam ticēju. Es nevarēju uzskatīt šo brīvību par pašsaprotamu.
SAISTĪTI: Kā tikt galā ar "Paniku un šausmām, kas šobrīd ir cilvēks", saskaņā ar komiķi Aparnu Nančerlu
Es nolēmu pievienoties protestiem pret genocīdu Bosnijā. Bija lieliski daudzināt saukļus par mieru un atbrīvošanu ar tūkstošiem svešinieku. Bet trešajā demonstrācijā es sapratu, ka man ir jādara vairāk nekā tikai jābrauc. Tāpēc 1993. gadā es sāku bezpeļņas organizāciju
Man nebija ne jausmas, kas atbildēs uz manu zvanu un vai kādam tas pat rūp. Taču drīz pēc tam no nekurienes sāka parādīties svešinieki. Vietējās baznīcas, skolas un sinagogas mani aicināja runāt par Bosnijas karu un jautāja, kā viņi varētu palīdzēt tā skartajiem. Kad man bija 30 sponsori, es nolēmu personīgi nogādāt viņu naudu un vēstules sievietēm bēgļu nometnēs pie Bosnijas un Horvātijas robežas.
Sievietes, kuras es tur satiku, bija pārdzīvojušas neizsakāmas šausmas. Bet viņu skumjās un traumās es redzēju arī dāsnumu un skaistumu. Viena bēgle man piedāvāja vērtīgu saldūdeni, ko viņa bija paslēpusi zem gultas. Tas bija viss ūdens, kas viņai bija. Kāda vecāka sieviete man stāstīja par vīra nēsāšanu mugurā, kad viņi izbēga no sprādziena. Galu galā es sapratu, ka karš patiešām parāda mums cilvēces sliktāko, taču tas parāda arī labāko. Es redzēju, kā skaistas dvēseles pretojas nevis ar ieročiem, bet gan saglabājot cerību, dāsnumu un laipnību.
SAISTĪTI: Leģendārā juriste Glorija Allreda ir cīnījusies par sievietēm 42 gadus
Tagad, 25 gadus vēlāk, organizācija Women for Women International ir izdalījusi 120 miljonus dolāru kā palīdzību un aizdevumus 480 000 sieviešu, kas izdzīvojušas karā Eiropā, Tuvajos Austrumos un Āfrikā. Katru reizi, kad apmeklēju jaunu valsti, domājot, ka esmu tur, lai palīdzētu tās sievietēm, es ātri redzu, kā viņas ir tur, lai palīdzētu arī man. Kongo sievietes man iemācīja dejot, kad es sevi uztvēru pārāk nopietni. Afgāņu sievietes man iemācīja veidot uzacis. Un Bosnijas sievietes man iemācīja, ka sarkanā lūpu krāsa var likt sievietei justies spēcīgai.
23 gadu vecumā es domāju, ka esmu misijā mainīt pasauli. Tagad es saprotu, ka došanās uz kara plosītām valstīm mani ir mainījusi. Mans darbs man ir iemācījis novērtēt cilvēku skaistumu un laipnību neatkarīgi no sāpēm. Mūsdienās, lasot šausmīgas ziņas, es meklēju cilvēkus, jo īpaši sievietes, kas dara visu iespējamo, lai aktīvi atgrieztu šajā pasaulē labestību. Tas ir cerības triumfs.
Salbi grāmata Brīvība ir iekšējs darbs: piederot mūsu tumsai un mūsu gaismai, lai dziedinātu sevi un pasauli tagad ir ārā.
Lai iegūtu vairāk šādu stāstu, skatiet janvāra numuru Stilā, pieejams avīžu kioskos, vietnē Amazon un digitālā lejupielāde tagad.