Kāpēc es pametu skolu ieroču drošības dēļ

Februārī Parklendā, Floridā, Mārdžorijas Stounmenas Duglasas vidusskolā apšaude, kurā gāja bojā 17 cilvēki, bija trešā masveida apšaude ASV. mazāk nekā četros mēnešos.

Taču reakcija pēc Parklendas izskatījās savādāka nekā pagātnes traģēdiju sekas. Tā vietā, lai ziņās parādītos vecāki un skolotāji, pusaudži — viņu ievainojamības saniknoti un sociālo mediju spēki — kļuva par jauniem līderiem cīņā par ieroču drošību. Vidusskolēni visā valstī prasmīgi cīnījās ar politiķiem Twitter un organizēja mītiņus, vienlaikus apšaudot izdzīvojušos, piemēram, Emma Gonsalesa teica rosinošas runas un tikās ar likumdevējiem Kapitolija kalnā. Skanīgā vēsts: esiet pieaugušie, lai mēs varētu būt bērni. "Mums nevajadzētu baidīties, ka mūsu skola varētu būt nākamā," saka Delaina, 17, studentu aktīviste Pjemonthilsas vidusskolā Sanhosē, Kalifornijā.

SAISTĪTI: Kā es pārdzīvoju savu pirmo dienu Marjory Stoneman Douglas High pēc apšaudes

Mēnesi pēc uzbrukuma Delaina un tūkstošiem citu studentu visā valstī

"Lai gan daudzi no mums šodien izgāja ar smagām sirdīm, šodienas iziešana bija ļoti spēcīga. Zinot, ka citas skolas visā valstī izgāja solidarizējoties ar Stounmenu Duglasu, lika man saprast, ka mēs neesam vieni un mana paaudze būs pārliecināta, ka notiks izmaiņas.

— Amanda, 17, vecākā Majorty Stoneman Douglas vidusskolas Pārklendā, Fl.

"Katra Amerikas skola mudina savus skolēnus uz skolas garu, un ir daudz dažādu veidu, kā to izteikt. Mēs parādām savu skolas garu, apvienojoties kopā, lai izraisītu izmisīgi nepieciešamās pārmaiņas un nostātos pret vardarbību ar ieročiem. Pārāk daudz bērnu un jauniešu ir nokauti. Ja skolu šāvēju ļaunās darbības nevar piespiest veikt atbilstošas ​​izmaiņas mūsu valdībā un skolu sistēmās, tad studentu miermīlīgajai rīcībai visā Amerikā tas ir jādara.

Politiskā reakcija uz apšaudēm skolās var viegli pārvērsties par nebeidzamām debatēm par Amerikas otrā grozījuma tiesībām. Dzīvības tiek zaudētas katru reizi, kad notiek kārtējā apšaude, savukārt politiķi un izglītības ierēdņi izdomā veidus, kā nodrošināt savu bērnu drošību. Mūsu skolās notiek karš. Bērni turpina zaudēt dzīvības klajos slaktiņos. Kas vēl ir jānotiek, lai piespiestu veikt mierīgas pārmaiņas, lai aizsargātu studentus? Mums nav jādod iespēja potenciālajiem skolas šāvējiem vieglāk piekļūt ieročiem, nododot tos mūsu pedagogu rokās. Vardarbīgu problēmu nevar atrisināt ar vardarbīgu risinājumu. Amerikai atkal jāpadara mūsu skolas drošas."

-Brūka, 17 gadus veca, vecākais Pjemonthilsas vidusskolā Sanhosē, Kalifornijā.

"Es dzīvoju Vestonā, CT, kas atrodas 20 minūšu attālumā no Ņūtaunas [kur notika Sandy Hook Elementary šaušana]. Es toreiz mācījos septītajā klasē, bet tagad esmu vecākais. Es liku 26 studentiem atvest rotaļu lācīšus, lai pārstāvētu 26 Ņūtaunas upurus. Es diezgan daudz organizēju visu no paša sākuma [un uzstāju runu:]

Mūsu sistēmā ir dzīvības vai nāves trūkumi. Mēs šodien ejam ārā no skolas, lai godinātu skolēnus, kuri nekad nebija izgājuši. Šodien pirms mēneša Mārdžorijas Stounmenas Duglasas vidusskolā Pārklendā, Floridā, notika traģēdija. Viens cilvēks ar vienu pusautomātisko triecienšauteni, kuru viņam nekad nevajadzēja dabūt, uzņēmās dvēseles aizvākšanu no šīs zemes. AR-15 lode iznīcina cilvēka ķermeni; atšķirībā no pistoles lodes, kuras ieejas un izejas brūces ir lineāras un minimālas, šāviens no pretīgi spēcīga ieroča ir robains un bez žēlastības plīst cauri miesai. Nevienam pat nebija izredžu. Man tikko palika 18 gadi — pietiekami vecs, lai nopirktu garu ieroci, bet ne pietiekami vecs, lai mani uztvertu nopietni. Pietiekami jauns, lai viņu skolā nošautu. Kurš gan nevarēs piedzīvot savu pirmo izlaidumu? Kurš gan nespēs skandēt autobusa braucienos pa ceļam uz savas sporta komandas valsts spēli? Kurš gan nevarēs dziedāt savu dēlu vai meitu, lai aizmigtu, kad acis plīvo līdz beigām? Iedomājieties, ja jums ir iespēja dzīvot — skaniet mūzika automašīnā, izvirzot rokas no jumta, dodieties uz koledžu un jums ir iespēja būt kāds — iedomājieties, ja to visu saīsinātu lode. Es zvanu B.S.

Šīs 17 minūtes ļauj mums, studentiem, pateikt saviem vadītājiem, ka mēs nejūtamies droši vienā vietā kurus nekādā gadījumā nedrīkst apdraudēt nekādi ieroči, nemaz nerunājot par pusautomātiskajiem šautenes. Šīs 17 minūtes ļauj studentiem visur, neatkarīgi no tā, vai esat republikānis vai demokrāts, sanākt kopā un pateikt, ka ar to pietiek."

—Elisa, 18 gadus vecākā Vestonas vidusskolā Vestonā, Konnas štatā.

"Man bija svarīgi, ka mana skola piedalījās šajā nacionālajā izgājienā, jo tā bija tuvu mājām. Man ir draugi, kas apmeklē MSD. Cilvēki vēlētos mūs ignorēt, jo mēs esam bērni, kas acīmredzot neko labāk nezina, bet jo vairāk cilvēku pievienojas šai kustībai, jo grūtāk cilvēkiem to ignorēt. Es biju viens no sešiem organizatoriem, kas iekustināja mūsu skolas iziešanu. Dienas pirms iziešanas bija ārkārtīgi saspringtas, jo mūsu skola piekrita mums atstāt universitātes pilsētiņu tikai piektdien. Mēs plānojām iziet ar viņu “atļauju” vai bez tās, taču dienas beigās mēs spējām viņus pārliecināt, lai viņi atļauj mums piedalīties. Patīkami, ka panācām mierīgu vienošanos. Es nebiju pārliecināts, cik cilvēku patiesībā iznāks. Es biju sajūsmā, kad reģistrējās 280 studenti, kas ir vairāk nekā 50% apmeklējumu.

Es stingri ticu ieroču reformai. Pat pirms Parkland apšaudes es biju atklāts par savu pārliecību, ka Otrais grozījums vairs netiek izmantots tā, kā to bija iecerējuši mūsu dibinātāji. Tomēr es cienu mūsu konstitūciju un neticu, ka mēs kādreiz atcelsim otro grozījumu. Lieta ir tāda, ka mums ir vajadzīgi stingrāki ieroču likumi. 18 gadus vecam jaunietim nevajadzētu iegādāties kara ieroci, bet ne nopirkt alkoholiskos dzērienus. Nevienam nevajadzētu būt iespējai iegādāties triecienšautenes vai lielas ietilpības žurnālus. Mums ir vajadzīgas labākas pagātnes pārbaudes. Parkland bija lielisks šaušanas piemērs, ko būtu bijis iespējams novērst, ja būtu bijuši pareizi likumi. Diemžēl tas atkārtosies, līdz Kongress nolems pieņemt ieroču reformas likumus. Es iziešu, protestēšu, balsošu un līdz tam laikam atbalstīšu ieroču reformu.

—Ava, 18 gadus vecākā Maiami lauku dienas skolas vecākā Maiami, Fl.

"Es ļoti jūtos pret neseno apšaudi Pārklendā un vēlos atbalstīt viņu studentus, cik vien varu, atrodoties Ņūdžersijā. Es domāju, ka skolēniem nav jābaidās doties uz skolu, un vecākiem nevajadzētu uztraukties par sava bērna drošību, atrodoties tur. Es biju viens no šī pasākuma organizatoriem, un man palīdzēja mani kursabiedri, lai izplatītu šo vārdu. Mums bija daudzas tikšanās ar mūsu skolas administratoriem, lai apspriestu, kāds būtu labākais veids, kā nodrošināt ikvienu drošību, vienlaikus atbalstot šo mērķi. Daudzi skolas skolēni ir ieinteresēti atbalstīt pastaigu, taču daudzi baidījās doties ārā noteiktā laikā, jo tas varētu būt viegls mērķis. Pateicoties policijas klātbūtnei un administratoru ārkārtējai piesardzībai 14. martā, daudzi skolēni sāka justies drošāk, lai izietu ārā. Mūsu skola atbalsta šo pastaigu un vēlas, lai mēs būtu pēc iespējas drošībā."

— Amanda, 18 gadu vecākā Somervilas vidusskolā Somervilā, Ņūdžersijā

"Tas, kas notika Parklendā, varēja viegli notikt ar mums, un mums ir jāstāv kā kopienai un jāsaka, ka ar to pietiek. Mēs godinām mirušos un runājam par toleranci un laipnību kā skolu, jo viss sākas ar mums. Mēs esam pārmaiņas. Es organizēju pastaigu un paņēmu dažus cilvēkus par padomniekiem, lai palīdzētu man plānot un darīt zināmu informāciju. Mēs izveidojām šim notikumam veltītu Facebook grupu, kas vienas nakts laikā ieguva gandrīz 400 dalībnieku. Mēs vēlamies atvērt saziņas līniju par tādām tēmām, kas ir paslaucītas zem paklāja, piemēram, vardarbība, seksuāla vardarbība, garīgās slimības un citas. Mana skola ir ļoti atbalstījusi. Vienmēr būs tie vecāki, skolotāji un skolēni, kuri domā, ka tas ir tikai bezjēdzīgs attaisnojums, lai izkļūtu no nodarbībām, taču tas nav nekas cits. Par laimi, mūsu administrācija nesoda studentus, jo esam plānojuši to mierīgi un informatīvi.

Ieroču drošība ir ļoti svarīga, lai nodrošinātu mūsu skolu un kopienu drošību. Četru gadu laikā, ko esmu pavadījis IDD, mums ir bijis pārāk daudz sarunu par vardarbību ar ieročiem, un studenti ir nemierīgi un nobijušies. Mēs esam ieplānojuši Labestības aktu nedēļu, lai mēģinātu turpināt pozitīvo enerģiju par pārmaiņām, pārejot uz pāreju un mūsu ikdienas dzīvē. Man ir bijis pārāk daudz sarunu ar pieaugušiem cilvēkiem, sakot, ka esmu stulba 'smuļķe', lai to plānotu, un es vajadzētu "ēst Tide pākstis". Ja šie vecākās paaudzes pārstāvji nevar rādīt piemēru jauniešiem, mums tas ir jādara mēs paši. Cerams, ka ar pastaigu viss noritēs labi, un skolēni uzzina, ka viņu balsīm ir nozīme un ka lietas ir jāmaina."

—Lizija, 18 gadus veca, vecākā DeKalba vidusskolā DeKalbā, Illijā.

"Gada sākumā kāds zēns manā skolā nomira no šāviena, un zaudējums ir skāris ikvienu manā kopienā. Lielākā daļa Gilfordas ir pret vardarbību ar ieročiem, taču vienmēr ir daži, kas to nedara. Apšaude Parklendā notika, jo mēs zinām, kā tā jūtas, un vēlamies palīdzēt savai kopienai un citiem, kuri bija spiesti justies salauzti no vardarbības ar ieročiem. Es piedalījos mūsu izbraukumā, jo vēlējos palīdzēt kustībai, lai apturētu vardarbību ar ieročiem un mēģinātu padarīt mūsu skolu drošāku. Manai skolai šī pastaiga bija parādīt valdībai, ka mums ir jārīkojas."

— Megana, 17 gadu vecākā Gilfordas vidusskolā Gilfordā, Konnas štatā.