Ir pagājuši pieci gadi kopš Sandy Hook apšaudes. Man nepatīk runāt par to dienu. Esmu stāstījis tik daudz reižu un nespēju sevi atkārtoti traumēt. Tas nav veselīgi. Taču no savas pieredzes, zaudējot savu dēlu Dilanu masu apšaudē, es zinu šoku, dusmas un noliegumu, ko pārdzīvo vecāki Pārklendā. Visa viņu pasaule ir izrauta no viņu kājām. Viņi saskaras ar milzīgajām skumjām, jo viņi zina, ka nekad vairs neredzēs savu bērnu, kuru viņi tik ļoti mīl. Neviens vecāks nevēlas domāt par mēģinājumu plānot sava bērna bēres. Tas var būt ļoti paralizējošs, kas dažiem cilvēkiem nozīmē pilnīgu izslēgšanos. Citi cilvēki vēlas runāt ļoti agri un ļoti skaidri. Es biju vecāks, kurš gribēja runāt.
Nedēļu pēc Sandy Hook apšaudes mana 6 gadus vecā dēla Dilana bērēs es sāku runāt par pārmaiņām, kurām bija jānotiek. Toreiz es neko nezināju par vardarbību ar ieročiem, taču gribēju nodrošināt, lai nevienam tas vairs nebūtu jāpiedzīvo. Tas mani noveda pie kopienas grupas Sandija Āķa solījums. Es palīdzēju izveidot organizāciju vienu mēnesi pēc apšaudes, un kopš tā laika esmu gājusi pa šo ceļu, mēģinot pieņemt traģēdiju un pārvērst to par kaut ko transformējošu, lai palīdzētu citiem.
Mūsu misija ir diezgan vienkārša: pārtrauciet vardarbību ar ieročiem, pirms tā sākas. Mēs zinām, ka vardarbība ar ieročiem — neatkarīgi no tā, vai tā ir pašnāvība, vardarbība ģimenē, bandu vardarbība vai masveida apšaude — ir novēršami, jo gandrīz visos apstākļos jau ir pazīmes un signāli [par nepatikšanām] iepriekš. Mēs mācām cilvēkiem, kā atpazīt šīs pazīmes un kā iejaukties, lai situācija nepāraugtu vardarbībā. Sandy Hook Promise jau ir daudzās Floridas skolās, un mēs jau labu laiku runājām ar Brovardas apgabalu [Pārklendas apgabals] par mūsu programmu ievešanu tur. Tas ir tas, ko mēs darām. Bet ne tāpēc es devos uz Parklendu dienu pēc Mārdžorijas Stounmenas Duglasas vidusskolas apšaudes. Es devos uz Parklendu tikai tāpēc, ka vēlējos kalpot kā cilvēks un kā vecāks, kurš ir piedzīvojis ko līdzīgu.
Kredīts: ar Nicole Hockley atļauju
SAISTĪTI: Es izdzīvoju šaušanā Parklandē. Lūk, kāpēc es esmu gatavs atgriezties skolā
Es tikos ar pilsētas amatpersonām un nodrošināju sakarus ar amatpersonām Ņūtaunas skolas apgabalā [Sendija Hukas pamatskolas apgabals], kas to bija piedzīvojuši iepriekš. Es cerēju, ka viņi varētu sniegt norādījumus, jo nav rokasgrāmatas par to, kā rīkoties masu apšaudes gadījumā. Jums ātri jādomā par lietām, piemēram, "Kā mēs sazināsimies?" Kā mēs atbalstīsim upuru ģimenes? Kā mēs palīdzēsim skolēniem atgriezties skolā? Kā mēs tiksim galā ar atbalsta un terapijas pieplūdumu un cilvēkiem, kuri vēlas rakstīt vēstules un sūtīt līdzjūtības un dāvanām un visiem vispārējiem pasākumiem? Pēc kaut kā šī kopienā ieplūst tik daudz labas gribas notiek. Bet to var daudz pārvaldīt. Es gribēju palīdzību.
Es tikos arī ar dažiem izdzīvojušajiem. Tas bija spēcīgi. Man jāatzīst, kad man pirmo reizi tika lūgts piedalīties CBS intervija ar izdzīvojušajiem Kameronu [Kaskiju] un Sofiju [Vitniju] es sākotnēji teicu nē. Es biju ļoti nervozs, veidojot interviju un uzskatot to par kaut kādu iestudētu lietu. Es nekad nevēlos nevienu izmantot — es atceros, kāda tā ir sajūta. Es nevēlos, lai cilvēki rāpo pa šiem bērniem vai citiem izdzīvojušajiem. Jums ir jāpiedāvā sava palīdzība saskaņā ar viņu noteikumiem un jāsatiekas ar viņiem tur, kur viņi atrodas. Tieši tāpēc, kad saņēmu citu zvanu, kurā teikts, ka īpaši Kamerons ļoti vēlas ar mani tikties, es beidzot piekritu.
No vienas puses, man bija grūti viņus satikt, jo es zinu, ko viņi ir piedzīvojuši, man ir ceļa sajūta priekšā viņiem, un es saprotu, cik grūti ir tikt galā ar traumu vienatnē — nekādā gadījumā nedrīkst pacelt balsi mainīt. Tas manī izcēla māti. Tie ir 17 gadus veci bērni, un es vārdu “mazulis” nelietoju viegli. Es tikai gribēju viņus turēt rokās un apskaut un pasargāt no visa, kas notiek. No otras puses, bija brīnišķīgi viņus satikt, jo viņi šajā jautājumā ienes šo unikālo balsi. Viņiem ir tik daudz enerģijas, impulsa un apņēmības. Un tas, kā viņi ir organizējušies sociālajos medijos, ir fenomenāli. Bērnu skaits, ko viņi ir pieņēmuši piecelties un teikt: “Ei, jūs, pieaugušie, nevarējāt to saprast pareizi. Tāpēc tagad mēs jums sakām, ka mums ir jādara kaut kas, lai glābtu mūsu dzīvības," es domāju, tas ir spēcīgs. Tas ir daudz spēcīgāks par to, ka vecāks iestājas par bērnu, kuru viņi zaudēja, jo bērnam, kurš iestājas par viņu, ir cita enerģija un steidzamības sajūta.
Kredīts: ar Nicole Hockley atļauju
SAISTĪTI: Melānija Trampa slavēja Parklendas tīņus, kuri cīnās pret viņas vīra ieroču kontroles politiku
Vairāku pēdējo gadu laikā ir bijis ilgstošāks troksnis un skaļums no cilvēkiem, kas ir aiz [ieroču drošības kustības], un tas pieaug ar katru šaušanu. Tas ir šausmīgi teikt, bet es domāju, ka, ja Sendijs Huks nebūtu noticis, iespējams, mēs neredzētu tādu pašu reakciju uz Pārklendu, kādu redzam šobrīd. Šeit mēs atkal esam, pēc pieciem gadiem. Mēs neesam panākuši pietiekamu progresu. Mēs nedarām pareizās lietas, lai aizsargātu savus bērnus. Tie ir visi šie bērni, kuri mācījās pamatskolā, kad notika Sandijs Huks, ir piedzīvojuši visu savu dzīvi — skolas šaušanas un aktīvās šaušanas treniņus. Šķiet, ka mēs esam virzījušies uz šo lūzuma punktu. Es ienīstu, ka ir miruši 17 cilvēki, kuriem nebūtu jāmirst, ja mēs kā valsts būtu ātrāk sakārtojušies. Bet es domāju, ka mēs beidzot esam šeit un patiešām esam gatavi pārmaiņām — tās vienkārši nenotiks tik ātri, kā mēs vēlētos.
VIDEO: Sandija Huka mamma, Nikola Hoklija, iekļauj 25 sieviešu sarakstā, kas maina pasauli
Lai varētu sekot politikai, vispirms ir jāmaina tautas pulss. Jo patiesībā viss, ko politika dara, ir pastiprināt jūsu jau izveidoto uzvedību. Ieroču vardarbības novēršana tiek veidota vietējā līmenī, lai būtu gatava sekot politikai un politikai. Tas ir tas, ko mēs redzēsim pirms vidustermiņa vēlēšanām un 2020. gada vēlēšanām. Padomājiet par to, Parklendas bērni un paaudzes, kuras viņi iesaista ieroču drošības jautājumā, drīz sasniegs balsstiesību vecumu, ja viņi vēl nav. Es domāju, ka drīzumā būs lielāks progress likumdošanas jomā nekā pēdējos gados, un tas ir labi. Taču mums ir jāatceras, ka tie joprojām ir salīdzinoši mazi soļi ceļā uz lielāku mērķi, kas nav ieroču kontrole — tā ir tikai mūsu bērnu drošība. Aizmirstiet par ieroču atņemšanu. Aizmirstiet dot cilvēkiem vairāk ieroču. Mūsu valstī ir daudz ieroču, un mums ir piekļuves problēma. Kā mēs varam to novērst? Tam ir jābūt fokusam.
Šobrīd ar nepacietību gaidu filmu “Mūsu dzīvību maršs”. Mans dēls [Džeiks] un mana mamma nāks ar mani uz D.C. Tā būs liela diena. Es domāju, ka tas varētu būt lielākais gājiens, kādu mūsu valsts ir redzējusi sen, ilgi. Tas ir aizraujoši, kas notiek D.C. un visās citās pilsētās, kur notiks gājieni. Tas ir nozīmīgi. Tam ir jābūt.
— Kā teica Šaleinai Pulijai