Es mēdzu valkāt rokassprādzi "Ko Jēzus darītu". Kampainā austa lieta bija spilgti sarkana ar baltā krāsā izšūtiem burtiem W.W.J.D. Tas palika uz manas plaukstas visus gadus manā privātajā katoļu vidusskolā. Es arī nēsāju sudraba krustu ap kaklu, katru svētdienu gāju uz baznīcu, lūdzos no rīta un vakarā un lielākoties jutos dziļi saistīta ar savu ticību. Tad es devos uz koledžu.
Pirmajās nedēļās es turēju līdzi savai ticībai. Es jutu saikni ar Dievu un pievērsos reliģijai, kad biju satriekta. Taču pamazām manas svētdienas pārņēma pamatīgi palielināta darba slodze, nepilna laika darbs un, godīgi sakot, paģiras. Manu četru gadu beigās reliģija vairs nešķita kā atslodze no stresa un trauksmes un drīzāk kā kaitinošs ieradums. Es arī cīnījos, kā to dara daudzi jaunieši, lai izveidotu savienojumu ar ticību ārpus reliģiskās institūcijas.
Es nekad neesmu izjutis aizvainojumu pret katolicismu vai baznīcas mācībām; Es jutos atvienota. Manas pamatskolas reliģijas stundās mums mācīja līdzināties Jēzum. Tas nozīmēja pieņemt visus neatkarīgi no viņu atšķirībām, pagriezt otru vaigu un, galvenais, mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Tāpēc vēlāk dzīvē es atklāju, ka esmu pretrunā ar baznīcas atteikšanos atzīt geju laulības, tās nosodījumu abortiem un atteikšanos pieņemt šķiršanos. Man tas šķita arhaiski, un vairāk par visu tas šķita liekulīgi. Un tāpēc, lai gan es nekad tieši nenosodītu baznīcu vai savu reliģiju, es neko daudz nedarīju, lai atdzīvinātu savu ticību.
Pēdējos gados es savā sirdī esmu saglabājis savas kristīgās ticības galvenos īrniekus un vienmēr esmu identificējies kā cilvēks, kurš stingri tic Dievam. Šī saikne nekad nav cietusi. Es vienmēr esmu zinājis, ka mana kristīgā identitāte man ir svarīga, taču līdz pēdējiem mēnešiem es nesapratu, cik lielā mērā.
Daudz ir rakstīts par pieaugumu cilvēku satraukums pēdējā laikā, un es noteikti nebiju imūna. Katru dienu es jutu, ka saskaros ar jaunu katastrofu: nāvi un iznīcību Sīrijā. Terorisms Londonā. Apšaude Elizejas laukos. Nemaz nerunājot par pašreizējo politisko amerikāņu kalniņu. Es atklāju, ka ziņu cikls ir tik patērējošs, nomācošs un galvenokārt biedējošs, ka es sāku apzināti atvienot no strāvas.
VIDEO: Pārāk daudz sociālo mediju ir saistīti ar izolāciju reālajā dzīvē
Ilgu laiku es nezināju, ko es varētu darīt, kas radītu reālu ietekmi vai iedvesmotu kādas pārmaiņas. Bet, turpinot savas dienas un regulāri redzot cilvēkus skaidrās emocionālās agonijās vai lasot stāstus par cilvēkiem, kuri baidās zaudēt viņu veselības aprūpe vai izraidīšana no valsts, es tikko sapratu, ka pasaulei šobrīd ir nepieciešams mazāk negatīvisma un vairāk mīlestība. Gandrīz vienas nakts laikā es sāku uz visiem redzēt savādāk, iztēloties viņus par saviem brāļiem un māsām, tāpat kā man tik sen mācīja reliģijas stundā. Mēs visi atradāmies vienā spēles laukumā, un mēs visi vēlējāmies pieņemšanu, piedošanu un mīlestību.
Es nolēmu toreiz un tur pavadīt savas dienas ar tik daudz pozitīvi, cik vien spēju. Es sludinu piedošanu saviem draugiem neatkarīgi no tā, vai viņi cīnās ar saviem puišiem vai vienkārši ir dusmīgi par dzīvi. Es smaidu vairāk. Cenšos dot vairāk bezpajumtniekiem. Un es lūdzu vēl daudz vairāk. Pat īsti nemēģinot, es atkal piekritu savai kristīgajai ticībai, un šoreiz saikne jūtas vēl spēcīgāka. Atsakoties nēsāt sev līdzi negatīvismu, biežāk norijot savu lepnumu un katru dienu praktizējot patiesu empātiju, es jūtos emocionāli vieglāks. Es jūtos laimīgāka. Un es jūtos mazliet labāk sagatavots, lai pārvaldītu pasaules svaru... vai vismaz daļa no tā. Un es pamanīju pārsteidzošu rezultātu: cenšoties savā un apkārtējo dzīvē iepludināt vairāk mīlestības, esmu pamanījis, ka arvien vairāk cilvēku patiesībā dara to pašu.
Tātad, kamēr es pazaudēju savu W.W.J.D. rokassprādze jau sen, pasaules stāvoklis pats par sevi kalpo kā atgādinājums par ticības nepieciešamību. Manu kristīgo vērtību – piedošanas, līdzjūtības, mīlestības – atdzīvināšana ir ļāvusi man justies patiesi saistītam ar ikvienu apkārtējo cilvēku.